Man te raksta, ka bildes no Turcijas esot garlaicīgas. Es vispār cenšos visur meklēt kaut ko jaunu un interesantu. Sanāk parasti tā ne pārāk, bet vienalga sevi ir jānodarbina, citādi tā var arī sajukt prātā. Tātad, mūsu pirmās dienas Turcijā, ja skatās uz tām objektīvi, tiešām bija nedaudz garlaicīgas. Un tas jūs vēl neesat redzējuši otrās dienas turpinājumu un trešo dienu – lūk, te būs patiešām apnicīgi. Es tam pat speciālus vārdus atradu, “Latgales zāle un putekļaina šoseja”. Ko tas nozīmē, kļūs skaidrs tālāk.
Vispār te acīmredzot neiztikt bez dažiem spriedelējumiem par cilvēka dabu. Piemēram, šādiem. Lielākā daļa cilvēku, lai cik man tas nešķistu dīvaini, nepavisam nedala manu kaislību pret jauno, nezināmo un it īpaši – pret dažādību. Es pēdējā laikā esmu izstrādājis tādu dzīves kredo – dažādais ir labi vienkārši tāpēc, ka tas ir dažāds. Šis faktors ir paņemts no zila gaisa, bet ir pilnīgi pašpietiekams un tam nav nepieciešams attaisnojums. Tas attiecas, protams, uz izklaidējošajiem dzīves aspektiem, nevis tehniskajiem – pēdējos galvenais ir pārbaudītība un uzticamība. Problēmas rodas tad, kad tie konfliktē. Paskaidrošu, ko es ar to domāju.
Piemēram, tagad modē ir likt Windows 7 beta versiju – esot padevusies, sak. Es gan betas nelieku principiāli – kāpēc lai es uz savas ādas testētu iespējamos gļukus? No otras puses, paskatīties uz jauno versiju tomēr ir interesanti. Tiesa, tagad vairs ne tik ļoti kā pirms pāris gadiem. Galu galā OS ir tikai utilitāra dzīves sastāvdaļa. Tāpēc humanitārā un tehniskā kompromiss šeit ir šāds: es vēl arī pēc iznākšanas pusgadu pagaidīšu, lai nu jau pavisam noteikti visu pabeigtu, un tad tikai novērtēšu Microsoft izstrādātāju talantus.
Kā lai es nepazaudēju spriedumu pavedienu tādos faktu mudžekļos. Tātad, kas attiecas uz garlaicību, te var minēt vēl vienu viedokli, kuru izklāstīja Ščukins. Viņš saka apmēram tā: “čemodānu tūrisms”, kad tev rāda iepriekš pārdomātus un mākslīgus apskates objektus – tā ir garlaicība un banalitāte. Ja turpretī tu dodies ceļojumā “kā mežonis” velns viņu zina kur, īpaši kājām vai ar divriteni, tad tu redzi “reālu” valsti un “reālus” cilvēkus, nevis izpušķotu lubu bildi apmeklētājiem.
Ne tā, ka es tam pilnībā nepiekristu, taču ir nianses. Piemēram, šāda: kad tu esi čemodānu tūrists, tu garantēti skaties kaut ko interesantu, turklāt nebūt nav teikts, ka tas ir izdomāts. Ņemsim par piemēru Norvēģiju. Ja tu brauksi uz dullo, turklāt vēl ar veļuku, apskatīsi pāris kalnu un ezeru, vienu fjordu – un tas arī viss. Autobusā turpretī tu redzēsi vairākus vislieliskākos skatu laukumus virs fjordiem, ūdenskritumus, ledājus, un tam visam pa virsu vēl – kaudzi muzeju.
Pieņemsim, uz velosipēda tu tiešām redzēsi dažus vietējos iedzīvotājus, bet ko tas tev dos? Ko tev dos viena un tā pati ainava no dažādiem rakursiem? Ščukins lūk uzskata, ka daba neatkārtojas, tā vienmēr ir atšķirīga un vienmēr skaista. Neskatoties uz visiem maniem ditirambiem interesantā meklējumiem un dažādībai, es tā nevaru – ja visapkārt ir tāda pati zāle kā Latvijā, es to tā arī uztveršu, kā parastu Latvijas zāli.
Ko jūs būtībā arī novērojat fotogrāfijā – pēc izbraukšanas no pilsētas un nobrauciena no kalna sākās tā pati vienmuļā ainava, kas mani iedzen zināmā grūtsirdībā. Nevarētu teikt, ka ļoti, it īpaši ņemot vērā daudzkrāsainību un paugurainību, taču tomēr tika gaidīts kaut kas iedvesmojošāks.
Un vēl par tūrisma veidiem. Pirmkārt, es pie saviem cīņubiedriem nepamanīju īpašu vēlmi komunicēt ar vietējiem, bet drīzāk otrādi. Tas arī saprotams – valodas un kultūras barjera ir augsta, prieks par tās pārvarēšanu ir apšaubāms. Kas attiecas uz “skatīties” – kāda jēga pētīt parastus cilvēkus? Viņi vienkārši sēž kafejnīcās (“bife” vai “lakonta”), vai nodarbojas ar ikdienas lietām, kas īpaši neatšķiras no tādām pašām Latvijā.
Vienīgais, kas krīt acīs tieši Turcijā – visi uz mums blenza un sveicināja. Redzams, ne bieži vietējiem nākas redzēt velosipēdistus ekipējumā. Igors (stūrmanis) izsniedza uzstājīgu ieteikumu visus sveicināt, īpaši provincē – sak, tā laukos esot pieņemts, pat ar svešiniekiem sasveicināties. Principā doma saprātīga – kāpēc gan ne, ja jau tāpat visi uz mums skatās.
Nu un beigu akords par garlaicību. Protams, kad tu esi “klasiskais” tūrists, arī ir ne mazums mīnusu – piemēram, iespaidu pārsātinājums, kad tev vairs nav nekāda spēka uzsūkt neskaitāmus muzejus, un pat visbrīnišķīgākās ainavas vairs nepriecē. Vidējam cilvēkam dienā uztveramās informācijas daudzums ir nopietni ierobežots. Ja es arī esmu izņēmums, tad ne īpašs – man, tāpat kā Tjomam, nekas galvā neaizķeras, izņemot daudzkārt atkārtoto, turklāt dabiskā ceļā, nevis iekaltu no galvas.
Bet visļaunāk ir tad, kad cilvēks pat netiecas vispār kaut ko uzzināt un apskatīties, piemēram, veselu nedēļu sēž viesnīcā. Es to vispār neesmu spējīgs saprast – kāda atšķirība, kur sēdēt, mājās vasarnīcā, vai viesnīcā? Vienīgi varbūt jūra, bet atšķirības un cenas attiecība ir kaut kāda ne visai laba.
Un pēdējais vilciens par “naturālistisko” tūrismu. Uzskatīt, ka tu tādā veidā “iepazīsti” valsti un redzi “īsto” – neapšaubāmi ir parasts cilvēcisks pašapmāns, par ko īpaši labi ir uzrakstīts ateistu un skeptiķu literatūrā. Es šobrīd lasu Dokinsu, viņš par to arī šad tad raksta, tāpēc arī atcerējos. Principā šis pašapmāns nav bez iemesla – tas dod pašnomierināšanos un prieku par piedzīvoto. Tā lūk, es priecājos, ka izbaudīju šādu tādu dažādību un eksotiku, pat ja tā izpaudās kā viduvēja donera apēšana, ar kuriem ir piebāzta visa Maskava zem nosaukuma “šaverma”. Bet Ščukins lūk priecājas, ka ieraudzīja kaut kādus parastus zemniekus un daudzkrāsainus paugurus, kaut arī to atšķirības no Latvijas pauguriem ir tīri nominālas. Bet visi mūsu tādā veidā gūtie priekšstati par Turciju – tas ir simulakrs, vienkārši citādāks nekā “čemodānistiem”. Ja gribas “realitāti” – ir jāpārceļas uz valsti un jāpadzīvo kādi gadi četri.
Nākamajā daļā būs par meiteni ar diviem vārdiem: Toma un Zifira, kā arī nopietnu gara pagrimumu sakarā ar dabas kataklizmu un turpinošos kognitīvo disonansi par tēmu - gaidītais pret uztveramo.